BIOGRĀFIJA
Sākums
Vasīlijs Fiļimonovs Fjodora dēls dzimis 1944. gada 24. jūnijā Slavutskas novada Peremišļas ciematā, Hmeļnickas apgabalā.
Viņš plānoja kļūt par izlūku, bet Dievs bija paredzējis Vasilījam citu ceļu.
Viņš bija pirmdzimtais 14 bērnu ģimenē. Vecāki - Marija un Fjodors Fiļimonovi. Tēvs bija vasarsvētku draudzes mācītājs. Vasīlijs piedzima kara un bada laikā. 1951. gadā viņš sāka iet pirmajā klasē un 1961. gadā patstāvīgi iestājās Ļvovas militārajā skolā.
Vasīlijs plānoja kļūt par izlūku, bet Dievam bija cits nodoms puiša dzīvei. Pēc pusgada mācībām militārajā skolā kādā naktī viņš redzēja sapni- it kā pienācis pasaules gals. Visi kareivji un grēcinieki deg ellē! Taču kristieši tiek paņemti debesīs, un starp svētajiem viņš redz arī savu tēvu. Vasīlijs sauca: „Tēvs, paņem mani sev līdzi! Es negribu degt šajās ugunīs!” Taču tēva atbilde skanēja: „Tu pats izvēlējies savu ceļu, un es nevaru tevi glābt…”
Jauneklis pamodās ļoti nobijies un saprata, ka steidzīgi jāmaina dzīves mērķis. No rīta viņš uzrakstīja iesniegumu, lai atskaita no mācību iestādes, un atgriezās tēva mājās. Vasīlijs ļoti dedzīgi pieņēma Kristu savā sirdī un kādā lūgšanā izteica vēlēšanos saņemt Svēta Gara dāvanas /1.Korintiešiem 12:1-11/. Dievs apdāvināja jauno pusaudzi Vasīliju ar Gara dāvanām, ar kurām viņš kalpoja Dievam.
Viņš saņēma ticības dāvanu, dziedināšanas un brīnumu darīšanas dāvanu, mēļu tulkošanas un vīziju redzēšanas dāvanu, sapņu tulkošanas dāvanu, gudrības un atziņas runu /1. Korintiešiem 12:8/, kā arī garu pazīšanas dāvanu. (Turpmāk evaņģelizācijas videoierakstos jūs varēsiet redzēt visas Svētā Gara dāvanu izpausmes, ko Dievs Vasīlijam bija devis.)
Dieva vārda zināšanas
Ciemā, kur Vasīlijs dzīvoja, atradās kāda, no dzimšanas akla, sieviete, kura visā pilnībā prata Bībeli no galvas. Viņa palīdzēja jauneklim apgūt Dieva Vārdu. Sirmgalve pašaizliedzīgi darīja šo Dieva darbu, un tādējādi Vasīlijs pieauga garīgi un lieliski apguva Bībeli.
Tikšanās ar eņģeli
1962. gadā dedzīgu lūgšanu laikā visu klātesošo vidū parādījās Dieva eņģelis. Viņš nostājās visu priekšā un teica: „Es esmu atsūtīts, lai jums kalpotu. Uzdodiet jebkādus jautājumus!”
Vasīlijs, ļoti dedzīgi pieņēmis Kristu, no sirds vēlējās sevi visu veltīt Kungam un bija gatavs dot Dievam solījumu, ka dzīvos celibātā (neprecēsies. Par to viņš sarunā reiz dalījās ar savu tēvu Fjodoru. Tēvs bija dzīves gudrs cilvēks un ieteica dēlam nesteigties ar tādu solījumu. Dēls pieņēma padomu, tomēr šī vēlme viņā nenodzisa un, kad parādījās Dieva eņģelis, pirmais jautājums, ko viņš uzdeva, bija:
„Vai es būšu precējies?” Eņģelis atbildēja: „Jā, būsi! Tavu sievu sauks Larisa…”
Pēc tam eņģelis pavicināja spārnu un kā uz ekrāna parādījās skaistas meitenes seja.
Vasīlijs patiesi priecājās, ka nebija devis Dievam pārsteidzīgus solījumus.
Piecus gadus viņš meklēja tieši to Larisu, ar kuru iepazinās 1967. gada 8.martā
Un ar kuru tā paša gada augustā salaulājās Dieva priekšā. Kopā viņi nodzīvoja 40 gadus un viņiem piedzima 7 bērni.
Dienests armijā
1964. gadā Vasīliju iesauca Padomju Armijā.
Dienesta laikā viņš spēlēja trombonu karavīru orķestrī.
1967. gada martā viņš demobilizējās. Dienējot Smoļenskā, 22 gadu vecumā viņu svētīja kalpošanai draudzē, kamēr tās draudzes mācītājs Jānis Pinka evaņģēlija dēļ atradās cietumā. Kad Jānis atgriezās no cietuma, Vasīlijs mācītāja darbu nodeva viņam. Dievs Vasīlijam un viņa sievai Larisai caur Svēto Garu atklāja, ka steidzami jādodas uz Baltkrievijas pilsētu Vitebsku.
Tikko viņi izbrauca no Smoļenskas, tā nākamajā dienā viņus meklēja pārstāvji no VDK (Valsts Drošības Komiteja), lai Vasīliju arestētu par palīdzēšanu kristiešiem un ticību Dievam.
Bet Dieva Gara vadīts Vasīlijs jau bija citā valstī. No 1968. gada līdz 1971. gadam ģimene dzīvoja Vitebskā, kur piedzima divi dēli- Vladimirs un Jurijs.
Pārcelšanās
1971. gadā Oļega Šumana draugs Kosjanovs Pjotrs uzaicināja Vasīliju uz Ventspili. Viņš uzreiz pieteicās darbā ostā par vecāko atslēdznieku un ar visu ģimeni pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Ventspilī viņi nodzīvoja 4 gadus un tur viņiem piedzima vēl divi bērni- Anželika un Andris. Larisu kopā ar jaundzimušo dēlu no dzemdību nama uz mājām ar personīgo „Volgu” atveda pats kuģa kapteinis - tā paša, uz kura strādāja Vasīlijs.
Māja Ventspilī
Vasīlijs ar sievu pusgada laikā uzcēla divstāvu māju ar piecām istabām, taču drīz nolēma mainīt dzīvesvietu. Larisa bija gatava braukt uz jebkuru Latvijas pilsētu, tikai ne Jelgavu. Lūgšanā abi jautāja Dievam skaidrību, uz kuru pilsētu braukt. Naktī Larisai skaļa vīrieša balss teica: „Brauciet uz Jelgavu!”
Savu pašu rokām celto māju ģimene nolēma pārdot. Pircējs bija kristietis Johans Reimers.
Dievs viņam deva atklāsmi doties uz Buku ielu 8 un nopirkt māju par 8 tūkstošiem rubļu. Taču Vasīlija noteiktā cena bija augstāka - 8500 rubļu. Johans sāka šaubīties, jo adrese sakrita, bet noteiktā cena- nē. Tomēr, uzticoties Dievam, viņš sāka kārtot dokumentus. Vasīlijs nolēma samazināt cenu par 500 rubļiem. To dzirdot, Johans sasita plaukstas un no prieka sāka lēkāt. Pēc tam viņš pastāstīja Vasīlijam par saņemto atklāsmi, kādā ielā atradīsies māja un par kādu cenu to nāksies pirkt.
Jelgava
Kad 1975. gadā Fiļimonovu ģimene atbrauca dzīvot uz Jelgavu, notika vēl viens Dieva brīnums. Valsts nākamajā dienā viņiem piešķīra divistabu dzīvokli. Celtniecības centrālās organizācijas priekšnieks Modris Nuka uzaicināja Vasīliju kā jauno celtniecības speciālistu pie sevis darbā. Kādu laiku viņš tur nostrādāja par brigadieri un drīz nodibināja kooperatīvu „Fasāde”. Dēlam Jurijam piederēja kooperatīvs „Polizer”, kurā Larisa strādāja par grāmatvedi. Pastāvēja vēl trešais kooperatīvs- „Varavīksne” ar pārstāvi- Rihardu Blūmanu.
Pamatojoties uz šiem trim kooperatīviem, tika nodibināta starptautiska celtniecības firma „Gaisma”, kuras nolikumā bija atļauja rīkot dažādus kristīgus pasākumus.
Tur arī sākās atmoda- evaņģelizācijas, misionāru kalpošanas, tika izveidotas daudzas draudzes, Bībeles skolas, kristīgā televīzija un daudz kas cits.
Atvērtas durvis misionāriem
Vasīlijs Fiļimonovs bija īpašs Dieva Gara vadīts cilvēks ar dāsnu dvēseli. Ar starptautiskās firmas „Gaisma” starpniecību Dievs atvēra durvis visiem pirmajiem ārzemju misionāriem. Iegūstot atļauju rīkot evaņģelizācijas dievkalpojumus, Vasīlijs Fiļimonovs gatavoja ielūgumus un vīzas tādiem ievērojamiem mācītājiem kā Reinhardam Bonkem, Rikam Renneram, Stīvam Bradkovičam, Brjusam Makdonaldam, misionāram Veinam un daudziem citiem.
Dievs bagātīgi svētīja Vasīlija biznesu. Pateicoties tam, firma „Gaisma”, sākot ar 1988. gadu, sponsorēja visus kristīgos evaņģelizācijas pasākumus, ieskaitot tos, kas saistīti ar televīzijas video operatoru algošanu.
Viena uzņemšana maksāja 1500 padomju rubļus. Vasīlijs bija veiksmīgs celtnieks Latvijā, un Dievs viņu finansiāli svētīja. Šīs finanses viņš nežēlojot veltīja evaņģelizācijas vajadzībām stadionu īres apmaksai, mācītāju izmitināšanai, apskaņošanai, transportam, video translācijai un daudz kam citam. To visu viņš darīja bez atlīdzības, visu bez pārpalikuma upurējot Dieva darbam.
Pazīstamā māja Sarmas ielā 5
1984. gadā Vasīlijs pabeidza pašas pazīstamākās un viesmīlīgākās mājas celtniecību Sarmas ielā 5. Šīs mājas durvis vērušas lielas kristiešu masas un tajā bijušas ļoti daudz karstu lūgšanu. Vasīlijs ar sievu bija neparasti dāsni un viesmīlīgi.
Viņu mājas durvis netika slēgtas arī naktī un nevienam Fiļimonovu ģimenes cilvēkam nekad nav bijušas atslēgas no ieejas durvīm.
Pazīstamā māja bija papildināta ar vēl trim brīnišķīgām meitām- Elvīru, Elīnu un Vasilinu. Viesi nāca katru dienu. Kādu gan spēku un enerģiju Dievs dāvāja sievai Larisai, lai uzņemtu un arī paēdinātu visus nebeidzamos ciemiņus!
Baroja bagātīgi, neizstāstāmi un neaprakstāmi garšīgi un svētīgi. Reiz zvanīja Vasīlijs un sievai teica: „Gatavo steidzami pusdienas! Es jau braucu ar viesiem, pēc stundas būsim klāt!”
Uz jautājumu, cik cilvēku būs pusdienās, vīrs atbildējis – 20. Stundas laikā jāizgatavo? Deficīta laikos, kad produkti ir iegādājami par taloniem, kad tukši veikalu plaukti,- pabarot 20 cilvēkus?! Jā, tas patiešām bija Dieva brīnums, ka uz galda vienmēr bija pārpilnība. Tikai Dievs zina, cik pūļu šī lielā cilvēka sievai bija jāpieliek, lai katru dienu uzņemtu daudzos cilvēkus no visas pasaules.
Visur pirmais
Vasīlijs Fiļimonovs visā Padomju Savienībā atklāti vadīja pirmos evaņģelizācijas pasākumus.
1991. gadā viņš organizēja pirmo starptautisko Bībeles koledžu „Kristus pasaulei” Jelgavā, Raiņa ielas celtniecības tresta ēkā.
Koledžas sponsori bija no ASV, bet visus organizatoriskos, finanšu un dokumentu jautājumus- kopmītnes īrēšanu, atbraukušo studentu izmitināšanu, stipendiju izmaksas, vīzas, pasniedzēju izvēli- to risināja Vasīlijs caur firmu „Gaisma”.
Vēlāk koledža tika pārcelta no Raiņa ielas uz Dobeles šosejas ielu, pēc tam uz Ozolniekiem, un tur tā darbojas vēl šodien.
Bībeles koledžas pirmā izlaiduma absolventi bija tādi mācītāji kā Andrejs Čebatarjovs, Valentīna Fiļimonova, Leonīds Fiļimonovs, Tatjana un Vladimirs Macjo, brāļi Kulakēviči, Viktors Filiks un daudzi citi svētīgi kalpotāji. Vasilija meita Elvīra Fiļimonova arī mācījās pirmajā sastāvā.
Pirmā Draudze
Pirmie dievkalpojumi notika Pasta ielā 43- ēkā, kas piederēja Vasīlijam Fiļimonovam. Vēlāk- tresta klubā Raiņa ielā- ēkā, kur atradās Bībeles skola „Kristus pasaulei”. Draudzes mācītājs bija ar roku uzlikšanu svētīts misionārs no Amerikas- Stīvs Bradkovičs ar sievu Suri no Gvatemalas. Pēc tam par šīs draudzes mācītāju kļuva Viktors Basarabs.
Nesen draudze atzīmēja 25 gadu pastāvēšanas jubileju.
Daudz draudžu
Vasilijs evaņģelizēja katru Latvijas nostūri un pilsētu. Izveidojās svētītas draudzes Bauskā, Iecavā, Kalnciemā un daudzviet citur.
RAF mikroautobusu karavānas ar mūzikas aparatūru un slavētājiem, video operatoriem un kalpotājiem devās uz tādām bijušās Padomju Savienības vietām kā Murmanska, Moldāvija, Ribņica, Pskova, Čerkasi- visas nemaz nevar uzskaitīt.
Viņš Dieva darbam nežēloja nedz savus spēkus, nedz lielu daudzumu līdzekļu.
Protams, arī Rīgā Vasīlijs Fiļimonovs organizēja un nodibināja draudzi 1991. gadā - „Dzīvā ūdens avots”, kas nesen atzīmēja 24 gadu pastāvēšanas jubileju. Draudžu paspārnēs tika nodibinātas arī Bībeles skolas.
Unikālas spējas
Vasīlijs Fiļimonovs bija unikāls cilvēks. Dievs viņu bija apdāvinājis ar spējām neiespējamo darīt par iespējamu.
Kur cilvēciskais prāts un noteikumi teica: „Nevar!”, tur Vasilijs lauza stereotipus un DARĪJA!
Grūti bija iedomāties, ka bijušajā Padomju Savienībā, kur kristiešu vajāšanas vēl bija dzīvā atmiņā un ne mazums kalpotāju vēl atradās cietumā, notiesāti par ticību,- ka tagad šeit skaļi varēs slavēt Kristu. Vēl vairāk- ka dievkalpojumus varēs translēt televīzijā. Vasīlijam bija liela vēlēšanās Dieva Vārdu sludināt televīzijā. Kad viņš par savu nodomu stāstīja draugiem, tie tikai smējās un teica: „Vai tev cietumā gribas tikt?” Atradās arī tādi, kuri kategoriski apliecināja: „Tev nekad nebūs sava televīzija!”
Tomēr apsmiekls neapstādināja Dieva sūtni. Vasīlijs ZINĀJA! Dievs viņam palīdzēs un tauta caur televīziju dzirdēs Dieva Vārdu.
Pirmais televīzijā
1990. gadā tika izveidota Latvijā un bijušajā Padomju Savienībā pirmā kristīgā televīzijas studija „Gaisma”.
Dievkalpojumus translēja visā Latvijā katru dienu. Tāpat telestudija sadarbojās ar missionieru un evaņģēlistu no Luiziānas - Džimmiju Svāgertu.
Vasīlijs Fiļimonovs bija atvērts katram, kurš vēlējās pagodināt Jēzus Kristus vārdu.
Pieredzes apmaiņā pie Vasīlija atbrauca „Ostankinas” televīzijas studijas vadības pārstāvji- televīzijas raidījuma vadītāja Nellija Petkova ar vīru.
Nellija ar vīru ciemos pie Vasīlija Fiļimonova un spēlejas ar viņa meitām Elīnu un Vasilinu.
Bērnu rehabilitācijas centrs
1993. gadā sadarbībā ar Norvēģijas misiju „New Life” Jelgavā atvēra bērnu rehabilitācijas centru.
Sākumā centra direktore bija Nadežda Zaišlāja, bet, ņemot vērā dažus notikumus, Vasīlijs šai amatā ielika meitu Elvīru Fiļimonovu. Vasīlijam diplomi maz ko nozīmēja, viņš cilvēkos saskatīja talantus. Viņš spēja saskatīt cilvēkos īstos talantus un mainīja tos vietām, kā tas notika arī šajā gadījumā. Neskatoties uz to, ka Elvīra vēl nebija pilngadīga, viņa spēja oficiāli noformēt vadību. Juridiski jaunā direktore drīkstēja arī parakstīties un uzņemties visus pienākumus un pilnvaras. Vasīlijs pieņēma darbā diplomētus pavārus, bet, redzot viņu spējas citās nozarēs, tos samainīja vietām. Tā par šefpavāri kļuva programmētāja Svetlana Doncova, kurai bija brīnišķīgas šefpavāres iemaņas. Bet par pavāra palīdzi - Tatjana Golosova ar mediķa izglītību.
Bērnu rehabilitācijas centra kolektīvs izveidojās draudzīgs ar ģimeniskām attiecībām. Grūtajos 90. gados daudzi cilvēki zaudēja darbu un iekrita nabadzībā un dzeršanā. Bērni nonāca uz ielas ar visām no tā izrietošajām sekām - badu, aukstumu, narkotikām, alkoholu, slimībām un tml.
Centra mērķis bija palīdzēt bērniem izdzīvot grūtajā periodā.
Bet ne tikai bērniem. Arī vecākiem vajadzēja nest vēsti par Dieva mīlestību un palīdzēt garīgi un materiāli. Daudzas ģimenes pacēlās un varēja iztaisnot plecus tieši bērnu dēļ. Katru svētdienu viss draudzīgais kolektīvs kopā ar aprūpējamiem, Mercedes markas glītā autobusā, ko bija uzdāvinājuši sponsori, brauca uz Rīgas draudzes „Dzīvā ūdens avots” dievkalpojumiem.
Pēc daudziem gadiem, runājot ar centra bērniem, tie apliecināja, ka pavadītais laiks centrā bijis viņu bērnības laimīgākie brīži.
Tas, protams, priecē bērnu rehabilitācijas centra dibinātājus, jo nozīmē, ka pieliktās pūles un spēki nav tērēti veltīgi. Daži centra bērni turpat atrada savu otro pusīti un pēc gadiem izveidoja stipru ģimeni, un viņiem piedzima talantīgi bērni.
Labdarība
Vasīlijs Fiļimonovs nodibināja starptautisko misiju „Gaisma”. Viņš sadarbojās ar dažādām Jelgavas slimnīcām: ar jauno slimnīcu Garozas ielā, ar psihiatrisko slimnīcu un tās galveno ārstu Šturmu, ar slimnīcu Kalpaka ielā un tā galveno ārstu Čaču. Šajās slimnīcās viņš bez atlīdzības piegādāja medicīnisko aparatūru, no ārzemēm vestos medikamentus un higiēnas līdzekļus.
Viņš apmeklēja Latvijas cietumus, uz kuriem arīdzan veda medikamentus, ēdienu, higiēnas preces, kas tik ļoti 90. gados ieslodzījuma vietās pietrūka. Viņš organizēja evaņģelizācijas kalpošanas un palīdzēja tiem, kuri atbrīvojās no ieslodzījuma, lai sāktu cilvēkam cienīgu dzīvi.
Vienā no kārtējām vizītēm Jelgavas cietumā kopā ar evaņģelizācijas grupu Vasīlijs nolēma katram ieslodzītajam personīgi pasniegt dāvanu.
Pēc visiem drošības noteikumiem tas bija aizliegts. Ieslodzītos, kaut arī atrodoties cietuma iekšējā pagalmā, no apmeklētajiem atdalīja metāla siets. Vasīlijs Fiļimonovs palūdza vadībai atvērt nožogojumu, lai katrs par smagiem noziegumiem notiesātais varētu sajust Dieva mīlestību pret sevi. Cietuma vadība bija šokēta par tādu lūgumu un kategoriski neatļāva to darīt. Šo bīstamo noziedznieku skaits bija ap 1000 spēcīgu vīru. Bet apsardzē nevarēja saskaitīt pat vairāk par desmit! Tomēr Vasīlijs pārliecinoši apsolīja, ka visu atbildību viņš uzņemas uz sevi un ka Jēzus Kristus vārdā visi ieslodzītie būs paklausīgi. Cietuma vadība nespēja stāties pretim evaņģēlista pārliecinošai runai un atļāva atvērt iežogojumu, bet paši savas drošības apsvērumu dēļ ātri iesteidzās ēkā.
Noziedznieki- neticami paklausīgi- nostājās rindā un pa vienam nāca pie Vasīlija saņemt dāvanu. Pēc tam visi mierīgi un draudzīgi sarunājās ar visu evaņģēlistu grupu.
Cietuma vadības izbrīnam nebija gala. Tā bija Dieva godība un slava Viņam! Redzot šo brīnumu, daudzi cilvēki sāka ticēt dzīvajam Dievam!
Darbs, ko gadiem veica šis Dieva kalps, bija milzīgs. Viņa biogrāfija ar to nebeidzas, un laika gaitā, apkopojot detaļas, tās saturs tiks papildināts.
Aiziešana mūžībā
Vasīlijs Fiļimonovs strādāja līdz pēdējam elpas vilcienam. Caur grūtu slimību, ko Dieva kalps slēpa pat no vistuvākajiem un bērniem, Dievs attīrīja un balināja viņa drēbes. Vasilijs Fiļimonovs prata atzīt kļūdas un patiesi nožēloja savus grēkus Dieva priekšā, ja dzīvē spēra nepareizus soļus. Pēdējos dzīves brīžos lūgšanās kopā ar Vasīliju atradās viņa tuvinieki - uzticamā sieva Larisa un jaunākā māsa Ļuba ar vīru, kurš bija draudzes „Dzīvā ūdens avots” kalpotājs. Visi lūdza skaļi un dedzīgi. Tad Larisa jautā Vasīlijam, vai viņam netraucē skaļās balsis un varbūt visiem labāk iziet no istabas. Uz to Vasīlijs atbildēja, ka nē - neviens netraucē un lai visi turpina lūgt. Dievs mīlēja savu aicināto kalpu! Kristieši daudzās valstīs un pilsētās lūdza par brāli Vasīliju, bet caur pravieti Dievs teica: „Mans dēls mirst!” Vasīlijs bija attīrīts un gatavs pāriet mūžībā. Sagaidījis jaunāko meitu Vasilinu, kura 2 stundas aizkavējās pilsētas ielu sastrēgumā, Vasīlijs pazemībā aizgāja mūžībā.
Vasīlijs Fiļimonovs Fjodora dēls nomira Jūrmalā 2007. gada 28. februārī plkst. 19:00.
Tekstu sagatavoja Elvīra Nabijeva. No krievu valodas tulkoja Anita Ozola. Visus arhīva video un foto materiālus sagatavoja atraitne Larisa Fiļimonova un Vasilija Fiļimonova ģimene.
Tehniskais atbalsts Artjoms Nabijevs.